Gūdu klintis

Ap puskilometru gara, izteikta, ar atsegumiem bagāta un mežaina Gaujas labā pamatkrasta nogāze (augstums 13 – 20 m), kuras ap 13 m augstā daļa iestiepjas upē, veidojot ļoti ainavisku Gaujas svītas dzeltenīgo smilšakmeņu atsegumu. Upes straume tajā izskalojusi lielu nišu.

Klintis kopumā ir izlocītas asā zigzagā. Ziemeļrietumu siena atvirzās no upes, sasniedzot 18 m augstumu. Lejpus gar ūdens malu iezis pazeminās, pie Gaujas līmeņa tajā ir niša. Pārējā klinšu daļa ir koku aizsegā. Kopā ar nogāzi klintis ir 50 m augstas, taču liela daļa šeit ir nobiras - noslīdējumu masa. Vietā, kur klintis vistālāk atkāpjas no Gaujas, lai atkal tai tuvotos, ir redzama milzīga mālu noplūde. Te krīt lejā neliels strautiņš.

Klintīs atrastas devona bruņuzivju, bārkšspuru, žokļžauņu un bezžokleņu atliekas, fosforīta konkrēcijas.

Par Gūdu klintīm ir vairāki nostāsti. Tuvējās Gūdu mājās senatnē dzīvojis ļoti skops saimnieks, kas savu dvēseli bija apsolījis velnam. Velns tad arī ierāvis saimnieku pa stāvo krauju ar visu naudas maisu dziļajā atvarā iepretim Gūdu klintīm.

Šim atvaram plostnieki, garām braucot, tad allaž ziedojuši sudraba naudu, lai tiktu garām viltīgajam līkumam. Ja noslīcis kāds plostnieks, tad, lai viņu atrastu, vajadzējis Gaujā laist maizi ar degošu sveci. Kurā vietā svece apdzisusi, tur arī bijis jāmeklē.

Cits nostāsts vēstī, ka senatnē, iepretim Gūdu mājām un iezim, lopus ganot, ganu dziesmām bijusi tik skaista atbalss, un skanējis tik tālu, ka tas iedēvēts par Gaviļu iezi. Par Tālskata iezi klints iedēvēta vēlākos laikos, slavējot brīnišķīgo skatu, kas paveras no ieža virsotnes.