Ceļš uz Velnalu ved gar plašām pļavām, kurās redzami lieli, nokaltuši koki. Tie izliekušies tik savādi un tukšu lauku vidū izskatās gluži kā apburti... Arī pašas Velnalas noskaņa ir neparasta. Tās iekšpusē vienmēr dzirdams kluss pazemes ūdens tecējums un valda noslēpumaina pustumsa. Šķiet, ka ala nevēlas atklāties svešām acīm!
Stāvot pie ieejas alā, redzama aptuveni metru plata ieeja, kas ved uz nedaudz plašāku telpu. Šī telpa ir mistiska... Tajā ir četrus metrus augsti kupolveida griesti, kas vijās uz augšu un tā vien šķiet, ir neparastu spēku radīti.
Senā teikā aprakstīta šaura eja, kas apslēpta alas labajā pusē – tā vedot uz viltīgā velna guļamistabu. Eja ir tik šaura, ka tajā var pārvietoties tikai tupus.
Teika vēsta, ka Inčukalna Velnalā velns alā dzīvojis ilgus gadus, līdz saniknojis Pērkona tēvu. Pērkona tēvs spēris velnam, bet nav varējis trāpīt un nošķēlis paprāvu klints gabalu! Velns sapratis, ka šajā alā viņam miera vairs nebūs un aši atstājis savu mitekli.
Paverot skatu uz Velnalas kreiso sienu, redzams avotiņš, kas plūst ar apbrīnojamu ūdens spēku! Gadu ritējumā tas mainījis alas aprises un drupinājis smilšainās sienas. Senos laikos ļaudis devās uz Velnalu, lai iegūtu avota ūdeni, jo tam piemitis dziedinošs spēks.
Apmeklējums bezmaksas